enuntio

Latin

Alternative forms

Etymology

From ē- +‎ nūntiō

Pronunciation

Verb

ēnūntiō (present infinitive ēnūntiāre, perfect active ēnūntiāvī, supine ēnūntiātum); first conjugation

  1. to say, reveal or disclose
  2. to report, express or declare

Conjugation

   Conjugation of ēnūntiō (first conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present ēnūntiō ēnūntiās ēnūntiat ēnūntiāmus ēnūntiātis ēnūntiant
imperfect ēnūntiābam ēnūntiābās ēnūntiābat ēnūntiābāmus ēnūntiābātis ēnūntiābant
future ēnūntiābō ēnūntiābis ēnūntiābit ēnūntiābimus ēnūntiābitis ēnūntiābunt
perfect ēnūntiāvī ēnūntiāvistī ēnūntiāvit ēnūntiāvimus ēnūntiāvistis ēnūntiāvērunt,
ēnūntiāvēre
pluperfect ēnūntiāveram ēnūntiāverās ēnūntiāverat ēnūntiāverāmus ēnūntiāverātis ēnūntiāverant
future perfect ēnūntiāverō ēnūntiāveris ēnūntiāverit ēnūntiāverimus ēnūntiāveritis ēnūntiāverint
passive present ēnūntior ēnūntiāris,
ēnūntiāre 		ēnūntiātur ēnūntiāmur ēnūntiāminī ēnūntiantur
imperfect ēnūntiābar ēnūntiābāris,
ēnūntiābāre 		ēnūntiābātur ēnūntiābāmur ēnūntiābāminī ēnūntiābantur
future ēnūntiābor ēnūntiāberis,
ēnūntiābere 		ēnūntiābitur ēnūntiābimur ēnūntiābiminī ēnūntiābuntur
perfect ēnūntiātus + present active indicative of sum
pluperfect ēnūntiātus + imperfect active indicative of sum
future perfect ēnūntiātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present ēnūntiem ēnūntiēs ēnūntiet ēnūntiēmus ēnūntiētis ēnūntient
imperfect ēnūntiārem ēnūntiārēs ēnūntiāret ēnūntiārēmus ēnūntiārētis ēnūntiārent
perfect ēnūntiāverim ēnūntiāverīs ēnūntiāverit ēnūntiāverīmus ēnūntiāverītis ēnūntiāverint
pluperfect ēnūntiāvissem ēnūntiāvissēs ēnūntiāvisset ēnūntiāvissēmus ēnūntiāvissētis ēnūntiāvissent
passive present ēnūntier ēnūntiēris,
ēnūntiēre 		ēnūntiētur ēnūntiēmur ēnūntiēminī ēnūntientur
imperfect ēnūntiārer ēnūntiārēris,
ēnūntiārēre 		ēnūntiārētur ēnūntiārēmur ēnūntiārēminī ēnūntiārentur
perfect ēnūntiātus + present active subjunctive of sum
pluperfect ēnūntiātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present — ēnūntiā — — ēnūntiāte —
future — ēnūntiātō ēnūntiātō — ēnūntiātōte ēnūntiantō
passive present — ēnūntiāre — — ēnūntiāminī —
future — ēnūntiātor ēnūntiātor — — ēnūntiantor
non-finite forms infinitive participle
active passive active passive
present ēnūntiāre ēnūntiārī ēnūntiāns —
future ēnūntiātūrum esse ēnūntiātum īrī ēnūntiātūrus ēnūntiandus
perfect ēnūntiāvisse ēnūntiātum esse — ēnūntiātus
future perfect — ēnūntiātum fore — —
perfect potential ēnūntiātūrum fuisse — — —
verbal nouns gerund supine
genitive dative accusative ablative accusative ablative
ēnūntiandī ēnūntiandō ēnūntiandum ēnūntiandō ēnūntiātum ēnūntiātū

Descendants

  • Catalan: enunciar
  • English: enounce, enunciate
  • French: énoncer
  • Galician: enunciar
  • Italian: enunciare
  • Portuguese: enunciar
  • Romanian: enunța
  • Sicilian: nunziari, enunziari
  • Spanish: enunciar

References

  • “enuntio”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • “enuntio”, in Charlton T. Lewis (1891), An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
  • “enuntio”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
This article is issued from Wiktionary. The text is available under Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 unless otherwise noted. Additional terms may apply for the media files.