sibilatrix
Latin
Etymology
From sībilō, sībilātum (“to whistle”, verb) + -trīx f (“-ess”, agentive suffix).
Pronunciation
- (Classical Latin) IPA(key): [siː.bɪˈɫaː.triːks]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): [si.biˈlaː.t̪riks]
Noun
sībilātrīx f (genitive sībilātrīcis, masculine sībilātor); third declension
- (female) whistler
Declension
Third-declension noun.
| singular | plural | |
|---|---|---|
| nominative | sībilātrīx | sībilātrīcēs |
| genitive | sībilātrīcis | sībilātrīcum |
| dative | sībilātrīcī | sībilātrīcibus |
| accusative | sībilātrīcem | sībilātrīcēs |
| ablative | sībilātrīce | sībilātrīcibus |
| vocative | sībilātrīx | sībilātrīcēs |
Descendants
- Translingual: Anas sibilatrix, Phacellodomus sibilatrix, Phylloscopus sibilatrix, Syrigma sibilatrix
References
- “sībĭlātrix”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- “sībĭlātrix”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette, page 1,436/1.